2. ARHEOLOĢISKĀ UZRAUDZĪBA

2. Arheoloģiskā uzraudzība

Arheoloģijas pieminekļu kultūrvēsturiskais mantojumam ir divas puses - materiāla un nemateriāla.

Materiālas lietas, jeb liecības kas atrodas zem zemes (ūdens) - apbedījumi, kapu inventārs, kultūrslānis (cilvēku saimnieciskās darbības liecības) un virszemes liecības – kapu vietas ārējais veidols, zemes reljefa pārveidojumi – seno cilvēku ainavas pārveidojumi (vaļņi, dambji, pilskalni, ceļi), būvkonstrukcijas (piem. viduslaiku pils).

Nemateriāla arheoloģijas pieminekļu puse ir teikas un nostāsti, kas gadsimtu garumā saistās ar kādu konkrētu vietu. Piemēram, senkapu un viduslaiku kapsētas vietas, kas ar laiku mutvārdu vēsturēs tradīcijā kļūst par „zviedru”, „krievu”, „baznīcas” kalniem; pilskalnus uzbēruši ar cepurēm, pilis uzcēla velni un tt. Dažreiz šādas teikas un ģeogrāfiski nosaukumi norāda uz senvietām.

Arheoloģiskā mantojuma apzināšanai un saglabāšanai ir milzīga nozīme pilsoniskās sabiedrības veidošanā.

Jebkura darbība, kas var ietekmēt pieminekli ir to postīšana.

Pašlaik, ir pieļaujama arheoloģiskā pieminekļa teritorijas pārveidošana saimnieciskos nolūkos, tai skaitā arī pētniecības nolūkos ar pieminekļa īpašnieka Valsts kultūras aizsardzības inspekcijā (VKPAI) saskaņotu atļauju. Tas ir nepieciešams, lai dokumentēt (un vēlāk atšifrēt) jaunas atziņas par mūsu kopīgu vēsturi.

Pēc atļaujas saņemšanas, pieminekļa teritorijas pārveidošanu var realizēt arheologa klātbūtnē, kam ir izņemta arheoloģiskās uzraudzības darbu atļauja.

1. Būvprojekti un teritorijas pārveidošanas projekti tiek saskaņoti VKPAI Rīgas nodaļā;

2. Mežistrādes darbu atļaujas izsniedz VKPAI Reģionālās nodaļas;

Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība konsultē projektu izstrādē, pieminekļu attīstības plānu izstrādē, dokumentācijas sakārtošanā, ka arī palīdzes nodrošināt arheoloģiskās uzraudzības darbus.

Svarīga ir attieksmē – Latvija var lepoties ar savas zemes senu vēsturi, un arheoloģiskās liecības ir mūsdienu valsts pamats. Katra cilvēka garīgs spēks!