5. KO DARĪT AR SENLIETU ATRADUMIEM

5. Ko darīt ar senlietu atradumiem

1. Ja saimnieciskās darbības rezultātā (vai citādi) Jūsu rīcībā nonāk senlietas, vai tiek atklātas cilvēku mirstīgas atliekas (kaulu atradumi) - aicinām griezties pie speciālistiem, kas var precizēt atraduma veidu un nozīmi. 

2. Pārbaudot atraduma vietu, var noteikt jaunatklāta objekta statusu, lai sagatavot dokumentāciju un iekļaut valsts aizsardzības sarakstā. Tas nozīmē, ka zemes īpašumam, tiek uzlikts apgrūtinājums (piemērām - Avotiņu senkapu aizsargjosla 0,05h). Jā īpašnieks ciena likumus un rūpējas par kultūras mantojumu, vai vienkārši izturas ar cieņu pret senču kapiem, tad šādu apgrūtinājumu var uztvert pozitīvi. Kultūrvēsturiskā objekta esamība zemes īpašumā palielina tas vēsturisku vērtību. Praktiskā nozīmē - tas dod iespēju, piemēram, izveidot tūrisma objektu. Lauksaimniecības darbi un mežistrādes darbi var apdraudēt tikai senkapu tiešo teritoriju (piemēram - 10x15m), ne visu aizsardzības zonu 500m ap pieminekli, un vienmēr tiek atļautas (ar dažiem nosacījumiem). Svarīga prasība no likumdevēja puses ir pirms plānotiem darbiem - rakstiskī saskaņot Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā. Saskaņošanas maksimālais termiņš ir 15. dienas (faktiskais - nedēļas laikā). BEZMAKSAS! 

3. Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrības (KVSB) eksperti sniedz palīdzību projektu saskaņošanas un citos jautājumos. Aicinām ziņot par: 

• atradumiem un atklājumiem, kas var papildināt Latvijas vēsturi ar jaunām lappusēm;
• Jūsu dzimtās puses teikām, leģendām un nostāstiem;
• un protams par postījumiem un pārkāpumiem, ko pamanījāt senvietās.  

„Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība”

SABIEDRĪSKĀ LABUMA - NEVALSTISKĀ ORGANIZĀCIJA

Mob.2235-6000(tele2), kvsbcesis@gmail.com, kvsbcesis.webs.com

Veiksmīgs stāsts par unikālu atradumu -

 9.septembris 2012. "IR"

Izjaucot bebru aizsprostu, atrod unikālu senlietu 

Otra tāda kā Vidrižos atrastā tutulsakta Austrumeiropā nav zināma

Aptuveni 2000 gadu senu tutulsaktu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam (LNVM) dāvinājusi Vidrižu Kalnavotu saimniece Ilze Jaunzemniece. Unikālā senlieta datējama ar 1.-2. gadsimtu, informē Irīna Zeibārte, LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā.

Tutulsakta atrasta Vidrižu Kaniņu pilskalna tuvumā, strautā izjaucot bebru aizsprostu. Strauts ticis tīrīts un, iespējams, tutulsakta izkustināta no sākotnējās vietas un nokļuvusi bebru aizsprostā.

Senlieta ir unikāla - otra tieši šāda tutulsakta Austrumeiropā nav zināma, norāda Zeibārte. Tutuli ir plaši izplatīta bronzas laikmeta senlieta Eiropā. Rotājuma specifiskais nosaukums cēlies no latīņu vārda ''tutulus'', ar ko senie romieši apzīmēja konusveida matu sakārtojumu. Ar pieplacinātiem bronzas konusiem bronzas laikmeta Eiropā (2000 - 700 gadi pirms Kristus) klasiski izdaiļoja jostas un tos izmantoja arī rotās.

Latvijā bronzas laikmeta tutuls iepriekš atrasts Ķivutkalna pilskalnā. Otrs - vēlāks - jau ar laiku ap Kristus dzimšanu datējams - Vitrupes Ivašos. Vidrižu tutulsaktai līdzīgākā ir Āraišu ezerpilī atrastā, taču tā ir mazāka, bez ažūrā rotājuma. Sakta Āraišu ezerpilī, visticamāk, nokļuvusi, kad kāds ezerpils iedzīvotājs senatnē nejauši atradis daudzus gadsimtus senāku rotu.

Apmēram tikpat lielas tutulsaktas fragments atrasts Turaidas Pūteļos un glabājas Turaidas muzejrezervātā. Turaidas, Āraišu un jauniegūtais Vidrižu Kalnavotu eksemplāri ir aptuveni no viena laika un datējami ar 1.-2. gadsimtu.

Šādas tutulsaktas ir ļoti rets atradums arī ārpus Latvijas. Divas tutulsaktas ir zināmas no bijušās Austrumprūsijas teritorijas no Dolheimas (Dollkeim) un Vogavas (Wogau) kapulaukiem, kā arī divas atrastas Igaunijā Triigi kapulaukā. Taču visiem šiem eksemplāriem trūkst ažūrā apkaluma lejasdaļā, kas tās atšķir no unikālā Vidrižu atraduma.

Vidrižu tutulsakta ir ļoti nozīmīga arī no zinātniskā aspekta. Tā palīdz skaidrot kultūrvēsturiskos procesus Rietumvidzemē mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Par šo laiku ir ļoti maz liecību. Ar otrā gadsimta vidu Gaujas lejtecē ir zināmi tā saukto Vidzemes zemgaļu pieminekļi, bet tutulsakta ir nedaudz agrāka un tās etniskā piederība ir neskaidra.

Par saktas nonākšanu muzejā un līdz ar to zinātniskajā apritē jāpateicas arī Emila Melngaiļa Vidrižu novadpētniecības muzeja darbiniecei Almai Kaurātei un arheologam, Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēkam Jurim Urtānam.